Smeldzes un mīlestības piesātināts lēni lasāms romāns

Oktobris 18, 2017 Komentēt

tuaizej_webKlēras Svotmenas (Clare Swatman) romāns “Pirms tu aizej” (Before You Go) ir smeldzīgs, bet niansēti skaists ceļojums divu cilvēku dzīves un mīlestības pēdās.

“Šis stāsts sākas no beigām. Tomēr beigas ir jauns sākums,” teikts romāna anotācijā. Tiesa, grāmata sākas brīdī, kad Zoī vīrs Eds iet bojā negadījumā. Viss turpmākais ir izmisīgi Zoī mēģinājumi pārrakstīt abu attiecību vēsturi ar mērķi atgriezt Edam dzīvību.

Bet varbūt romāns ir liela metafora un vēsta par atmiņām, kurās cenšamies saglabāt tikai labo un skaisto, tādēļ mums šķiet, ka esam mainījuši realitāti.

Vēlreiz dzīvot labāk

Diez ir daudz tādu cilvēku, kuri ne reizi nebūtu vēlējušies pagriezt laiku atpakaļ un izdzīvot vēlreiz dienu vai varbūt kādu svarīgu stundu, nepieļaut liktenīgās kļūdas, nepateikt slikto, ļauno, pateikt labo, aizmirst cīņu par savu taisnību, padarīt otru laimīgu.

Mēs tik bieži sāpinām otru, nedomājot, ka var nebūt citas iespējas atgādināt, ka viņu mīlam. Mēs tik bieži atliekam uz vēlāku laiku citiem sakāmos labos vārdus, prieku par kopā būšanu, laimi par to, ka mums dota iespēja dzīvot. Mēs tik bieži strīdamies par niekiem, mēģinot uzvarēt ikdienas sīko jautājumu kariņā, bet aizmirstot būtisko –kāpēc ar kādu esam kopā.

Tās ir pārdomas, ko raisa Klēras Svotmenas romāns. Viņa atgādina, ka, tērējot laiku nemīlestībai, strīdiem un ignorancei, mums var pietrūkt laika mīlestībai. Un tad var gadīties, ka būs jāatceras Blaumaņa slavenais citāts: “Kamdēļ gan ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu: izārdīt un adīt no jauna!”

Tieši šādu dāvanu – adīt neizdevušos kopdzīvi ar Edu no jauna – autore pasniedz savai varonei Zoī. Viņa arī cenšas – valdziņu pēc valdziņa, izdzīvojot vēlreiz nozīmīgās dienas savās un Eda attiecībās un cenšoties tajās ko mainīt. Tomēr Visuma grāmatā viņu gaitas ierakstītas tik pamatīgi, ka tas ir gandrīz neiespējami.

Lēni lasāma grāmata

Atzīstos – šo grāmatu es lasīju ļoti lēnām, katrā lasīšanas reizē sekojot Zoī tikai vienā viņas atgrieztās dzīves dienā. Lai gan sižets attīstās raiti, tas, manuprāt, nav viena vakara romāns, jo intensīvo, smeldzes piesātināto tekstu nav iespējams un arī vajadzīgs uzņemt lielās devās.

Debija

Biju pārsteigta, uzzinot, ka romāns “Pirms tu aizej” ir žurnālistes K.Svotmenas debija literatūrā. Jācer, ka “Pirms tu aizej” panākumi stimulēs viņas rakstnieces pašapziņu un iedvesmos jauniem darbiem. Domāju, ka lasītāji tos noteikti gaidīs.

Bet tagad, kad šī grāmata jau izlasīta, ejiet un pasakiet saviem mīļajiem visus labos vārdus, ko tik sen neesat viņiem teikuši.

Teksts Janas blogā

Grāmata

Advertisements

Sūzena Elizabete Filipsa “Mana spožākā zvaigzne” jeb stāsts par “kruto” Pelnrušķīti

Oktobris 6, 2017 1 komentārs

Sūzenas Elizabetes Filipsas romāns “Mana spožākā zvaigzne”, kuru pavisam nesen klajā laidis apgāds “Kontinents” noteikti ierindojams pie tiem sieviešu romāniem, kuros apspēlēts Pelnrušķītes stāsts. Tā teikt veca mūzika jaunās skaņās. Ja ne miljonais, tad noteikti simttūkstošais aranžējums. Un var jau smieties par pasakām, to naivumu, tomēr tas ir zinātniski pierādīts, ka ikvienas tautas pasaka nes sev līdzi būtiskus pirmkodus, mācības, kas iedarbojas uz ikvienu. Ne velti pasaku motīvi tik bieži tiek izmantoti reklāmās, kino industrijā, literatūrā, dramaturģijā un citur. Ja tā labi ieskatās, pat visskarbākajos trilleros, iespējams atrast kaut ko, kas raksturīgs pasakām. Un, ja tā godīgi, tas pats “Cietais rieksts”, nav nekas cits kā visparastākā varoņsāga. Daža laba latviešu tautas pasaka ir baisāka par baisāko trilleri. Var jau prezentēt sevi kā visskarbāko ciniķi, tomēr ikviens no mums kaut nedaudz tic brīnumam un pasakām.spozakazvaigzne_web

Manā skatījumā Filipsas grāmata “Mana spožākā zvaigzne” ir stāsts par veco labo Pelnrušķīti, kura gan ir ļoti labā fiziskajā formā un spēj uz lāpstiņām nolikt ne tikai kādu, kas sadomās nolaupīt viņas ķirbi, bet arī pašu princi, ja tās nemācēs uzvesties kā princim klājas. Romāna Galvenā varone Paipere Dava kā jau kārtīgai Pelnrušķītei pienākas ir bārene. Viņas māte gājusi bojā bumbas sprādzienā un viņu uzaudzinājis tēvs. Jāsaka gan ka tēvs kaut kādā mērā šajā literārajā darbā ir iemiesojies gan ļauno māsu, gan pamātes lomu, jo savā audzināšanā bijis visai skarbs un izaudzinājis Paiperi par ļoti spēcīgu sievieti, kura spēj aizstāvēt ne tikai sevi, bet arī citus. Raudāt, izrādīt emocijas šai Pelnrušķītei nav atļauts. Taču tajā pašā laikā viņai jāprot viss, ko prot jaunas sievietes. Par savu sapni – kļūt par detektīvi un turpināt tēva biznesu, viņai ir jāaizmirst. Tēvs to nemūžam nepieļaus. Līdz ar to ir piedzimusi sieviete, kas no vienas puses ir ļoti spēcīga, inteliģenta un arī pievilcīga, taču tajā pašā laikā mokās ar mazvērtības kompleksiem un nav pārliecināta, ka arī viņai var paveikties. Tikai pēc tēva nāves “krutajai” Pelnrušķītei ar lielām grūtībām izdodas atpirkt tēva detektīv-biroju no skaudīgās pamātes. Jo pamāte viņai ir, kā jau katrai kārtīgai Pelnrušķītei. Tas gan noved pie tā, ka Paiperei jābaidās par savu eksistenci. Un tad… Volā! Atnāk Labā Feja – bagātas, skaistas, inteliģentas klientes izskatā, kuras pasūtījums aizved mūsu Pelnrušķīti pie Prinča izbijuša futbola superzvaigznes Kūpera Greiema. Un šeit lūk sākas viņu deja, kuras laikā abi varoņi prastā valodā runājot “mērās ar krāniņiem”, cenšoties viens otram pierādīt, kurš te vada parādi. Protams, kā jau kārtīgā romānā šeit neiztikt bez nelabvēļiem un bīstamiem piedzīvojumiem, taču kad izskan pēdējās dejas taktis, atskan kāzu maršs un Pelnrušķīte ir dabūjusi savu Princi vai Princis Pelnrušķīti, tas atkarīgs no tā, kā lasītājs pats šo stāstu interpretē.

Manā skatījumā aizraujošs, viegls un izklaidējošs lasāmgabals, kas palīdz atslēgties no ikdienas. Nekādu dziļo jēgu tur nevajag meklēt, bet iespējams, ka arī tā sauktās stiprās sievietes saskatīs šajā “krutajā” Pelnrušķītē sevi un spēs noticēt, ka kaut kur mīt arī Princis, ar kuru iespējams izveidot līdzvērtīgas attiecības. Un… Reizēm vienkārši vajag pasapņot, pat ja šis sapnis nav garāks par 416 lpp.

Sienakaudze

Grāmata

Neticami aizraujoša atzīšanās

Septembris 28, 2017 Komentēt

Aizraujošs sižets, kas neļauj nolikt grāmatu malā. Maksimāla spriedze. Skarba tēma, kas atgādina par cilvēces baisākajām netikumu dzīlēm. Sirsnīga draudzība un mīlestība, kas spēj dziedināt desmit gadus asiņojošu brūci.

Tie ir pirmie iespaidi pēc Sebastiana Ficeka (Sebastian Ficzek) grāmatas “Es – slepkava” izlasīšanas.

Autors.jpg

Sebastians Ficeks, kurš tiek uzskatīts par vienu no veiksmīgākajiem Vācijas rakstniekiem, kopš savas karjeras sākuma un vienlaikus pirmā bestsellera 2006. gadā jau izdevis 22 grāmatas. Grāmata “Es – slepkava” (oriģinālnosaukums – “Bērns” (“Das kind”)) ir Ficeka trešā grāmata. Tas nozīmē, ka latviešu izdevējiem vēl priekšā plašs darba lauks, lai iepazīstinātu lasītājus ar romāniem, kuru autors tiek salīdzināts pat ar Hičkoku. Tā kā vācu valodu vēl neesmu paspējusi iemācīties, es jau tagad ar nepacietību gaidu nākamo latviski tulkoto Ficeka trilleri.

ficeks_webInteresanti, ka tieši romāns “Das kind” ir arī līdz šim vienīgais ekranizētais Ficeka darbs.

Es – slepkava

Desmitgadīgais slimnīcas pacients Simons paziņo advokātam Robertam Šternam, ka savā iepriekšējā dzīvē slepkavojis cilvēkus. Roberts nokāpj pagrabā, atrod līķi, un no tā brīža sākas viņa pakaļdzīšanās laikam (četras dienas) ar tajā mītošiem pagātnes un tagadnes rēgiem. Grāmatas varoņi joņo cauri pilsētai un dažādiem prāta un neprāta apsvērumiem, izmisīgi pūloties atritināt kādas ļaunas rokas savītus mezglus un pamazām nonākot pie apjausmas, ka gan mezgla atšķetināšanas, gan neatšķetināšanas cena ir dzīvība.

Tomēr izrādās, ka tā ir arī Šterna iespēja dziedināties. Desmit gadus, kopš sava jaundzimušā dēla nāves, viņš tikai izlicies dzīvojam. Lai palīdzētu Simonam, viņam atkal jāsāk dzīvot pa īstam.

Cilvēka psihes tumšie pagrabi

Lai gan nespējam attaisnot, daudzas cilvēka ļaunuma izpausmes vēl varam censties izprast un skaidrot, piemēram, ar bērnības traumām vai mīlestības trūkumu. Bērnu izmantošana un nogalināšana ir manam prātam neaptverama cilvēka psihes un rīcības kroplība. Kad grāmatas teksts vijas ap šo tēmu, lasītājam šķiet, ka viņš stieg vissmirdīgākajos cilvēces atkritumos.

Tomēr vēl viena Ficeka talanta pazīme ir, runājot par psihes tumšākajiem pagrabiem, nepamest tajos lasītāju. Lai gan grāmatas tēma ir ārkārtīgi skarba, tā nav ne nomācoši drūma, ne bezcerīga. Romāns atgādina – draudzība, mīlestība tiek pārbaudīta ārkārtas situācijās. Tieši tad ir būtiski nevis atstumt citus, bet paļauties uz sev tuvajiem.

Pludmale aiz istabas Nr.17

Romānā nav nekādu supervīru vai prāta gigantu, kas veikli šķetina noslēpumu mīklas. Grāmatas varoņi mēdz kļūdīties un iet pa maldu ceļiem, bet tieši tas padara viņus apbrīnojami īstus.

Iespējams, spēju, rakstot trillerus, radīt lasītājā gaišuma sajūtu, Ficekam sniedz humora izjūta, kuru var baudīt viņa mājaslapas biogrāfijas sadaļā. Komentējot jautājumus par tēmu izvēli iespējamu bērnības traumu dēļ, viņš aicina lasītājus paskatīties pašiem uz sevi – viņi ir tie, kas grāmatas pērk un lasa.

Siltums, gaisma un izdziedēta sirds – to simbolizē pludmale aiz durvīm ar numuru 17. Bet lai līdz tām tiktu, ir jāizlasa grāmata.

Teksts no Janas Veinbergas bloga

Vēlies izlasīt?

 

Vēl viena deja

Septembris 12, 2017 Komentēt

Jau kādu laiku, klejojot pa grāmatu veikaliem, kaut kur ar tālāko acu kaktiņu esmu manījusi apgāda “Kontinents” izdotās grāmatas, kuras nodēvētas par “jauno franču līniju”. Atnākot vasarai un atvaļinājuma laikam, nolēmu, ka pienācis laiks papētīt, kas tad īsti slēpjas zem šī nosaukuma un manā īpašumā nonāca vairākas Katrīnas Pankolas (Katherine Pancol) grāmatas.

Autore pati dzimusi Marokā, pēc izcelsmes francūziete. Pēc ģimenes pārcelšanās uz Franciju studējusi literatūru. Savā laikā strādājusi gan kā franču, gan latīņu valodas skolotājā, gan žurnālisti. Katrīnas Pankolas grāmatas tulkotas vairāk kā 25 valodās un ir kļuvušas par iecienītu lasāmviela dažādos pasaules nostūros. Pankolu mēdz dēvēt par sīvus sieviešu tiesību aizstāvi, kas spējīga kafejnīcā iekraut pa aci vīrieti, kurš fiziski aizskāris savu draudzeni, ar kuru strīdējies. Par sievietēm, to spēku un vājumu ir arī Pankolas grāmatas. Šoreiz par vienu no šīs autores darbiem “Vēl viena deja”.

Romāns “Vēl viena deja” ir stāsts par sešiem bērnības draugiem, kas izauguši uz vienas ielas un kurus saista kopēji pārdzīvojumu. Sešinieku veido četras draudzenes: Klāra, Lisila, Agnese, Klāras brālis Filips un jaunais talantīgais gleznotājs Rafs. Abiem vīriešiem ir sava loma sešinieka dzīvē un romānā aprakstītajos notikumos, taču tā centrā ir visas četras draudzenes, viņu draudzība, sevis meklējumi, sapņi, zaudējumi un savstarpējās attiecības. Katra no sievietēm dzīvo savu dzīvi, reizi mēnesī satiekas meiteņu vakarā, uztic viena otrai savu bēdu un šķietami šo četrotni nevien nespēs šķirt vai sanaidot. Taču tad nāk notikums, kas draudzeņu dzīvi apgriež kājām gaisā. Katrai no varonēm nākas stāties pretī savām vislielākajām bailēm, saprasts, kas tad ir tas, ko viņas vēlas, kā arī iepazīt pašām sevi un pārvērtēt savu draudzību, jo reizēm draugs var izrādīties pats lielākai ienaidnieks.

Autore ļoti meistarīgi atklāj katra varoņa dzīves uztveri, pārdzīvojumus un patieso būtību. Viņa parāda katru niecīgāko niansi, katru pārdzīvojumu, katru notikumu, kam ir bijusi būtiska nozīme konkrētās personības veidošanās procesā jau no agras bērnības. Nevienam no varoņiem nav bijusi harmoniska bērnība. Katram no viņiem ir bērnības traumas un pārdzīvojumi, ar kuriem viņi ir tikuši vai gluži otrādi nav tikuši galā. Katrs no viņiem cenšas būt laimīgs atbilstoši savai dzīves izpratnei, sirdsapziņai un savai vērtību skalai. Kādu vada dusmas, kādu skaudība, kādu bailes, bet kāds grib būt uzmanības centrā. Tikai no katra paša ir atkarīgs, kāda turpmāk izvērtīsies viņa dzīve un cik laimīgs viņš būs.

“Vēl viena deja” ir stāsts par cilvēku attiecībā, stāsts par to, ko cilvēki saprot ar vārdu mīlestība. Kādam tā vienkārši ir un viņš pats ir mīlestība. Kāds varbūt to nespēj saskatīt. Vēl kāds no tās bēg, smīnot un ironizējot par to. Kāds tic, ka otra cilvēka mīlestība ir tik stipra, ka spēj piedot vislielāko nodevību, bet kāds ir pārliecināts, ka mīlēt var piespiest. Tikai dzīve parādīs, kuram no viņiem ir taisnība. Varbūt nevienam…

Šī grāmata lasītājos rosina diskusiju ar sevi, liek aizdomāties un mēģināt saprast, kāda tad īsti ir mana dzīve. Tā katrā no varoņiem ļauj saskatīt kaut ko no sevis, kā arī liek izvērtēt, cik daudz man dzīvē ir dots un cik daudz no tā varbūt es pat nepamanu un nenovērtēju.

Aizraujoša īru sāga, kas patiks Sāras Larkas faniem

Septembris 12, 2017 Komentēt

Vai jums patīk aizraujošas dzimtas sāgas? Attiecības starp aristokrātiem un viņu kalpotājiem? Gadsimtiem glabāti noslēpumi un leģendas?Aizraujoši likteņstāsti? Drosmīgas sievietes un bezbailīgi vīri, kuri nebaidās cīnīties pret netaisnību, pat riskējot izpelnīties savu tuvinieku dusmas? Stāsti, kurus caurvij īsta un kaislīga mīlestība, kurai liktenis un cilvēki liek šķēršļus? Ja jūs aizrauj šis lietu un apstākļu salikums, grāmatu apgādam “Kontinents” ir lieliska lasāmviela tieši jums.

Pagājušajā nedēļa klajā nācis Santas Montefjores Deverili dzimtasmilasdziesmas_web triloģijas pirmais romāns “Mīlas un kara dziesmas”, kas noteikti aizraus visus īru sāgu cienītājus. Patiesības labad gan jāsaka, ka tas nav tikai stāsts par īriem. “Mīlas un kara dziesmas” ir aizraujošs romāns par angļiem, īriem un skotiem, par šo tautu vēsturi un savstarpējām attiecībām.

Kitija Deverila ir senas angloīru dzimtas pēctece, kurai piemīt īpašas spējas. Sena leģenda vēsta, ka Deverilu dzimta ir nolādēta. Tās vīrieši pēc nāves nespēj rast mieru un to gars nevis dodas uz labākiem medību laukiem, bet gan gadsimtiem cauri klimst pa Deverilu pili. Šādā veidā Deverili tikuši sodīti par to, ka reiz atņēmuši zemi O’Līriju senčiem. Lāsts tiks lauzts tikai tad, kad kāds no Deveriliem atlīdzinās O’Līrījiem nodarīto. Lielākā daļa no Deveriliem par šo nostāstu smej, tikai Kitijai smiekli nenāk, jo viņa un viņas vecmāmiņa Deverila, diendienā redz jau mirušos senčus klīstam pa pili. Taču romāns nav par spokiem. Spoki ir tikai tie, kas pavēsta par dažādiem likteņa pavērsieniem, tie kalpo kā amizants fons aizraujošiem notikumiem un situācijām. Tomēr nevienam no Deveriliem, ne dzīviem, ne mirušiem nav ne mazākās nojausmas, ka tieši Kitija varētu kļūt par Deverilu lāsta lauzēju.

Romāna “Mīlas un kara dziesmas” centrā ir jaunās, karstasinīgās un taisnprātīgās lēdijas Kitijas Deverilas un Džeka O’Līrija mīlas stāsts. O’Līrija izcelsme un sabiedrībā valdošie uzskati jau pašos pirmsākumos šo mīlestību neatbalsta. Kitija ir bagātu angļu aristokrātu pēctece. Taču vecāku, sevišķi mātes vienaldzība ir iemesls tam, ka jau no agras bērnības Kitijai izveidojas ļoti labas attiecības gan ar kalpotājiem, gan ar tuvējā ciema iedzīvotājiem. Tomēr ne visi īri pieņem Kitiju kā savējo. Līdz ar to, Kitija atrodas it kā starp diviem dzirnakmeņiem. Viņas sirds pieder Īrijai un Džekam O’Līrijam, viņas labākā draudzene ir īriete, taču viņa ir un paliek angliete, kuru īri īsti nepieņem. Ir pat tādi, kas viņu ienīst un neskatoties uz to, ka Deverili vienmēr izturējušies labi pret vienkāršajiem ļaudīm un saviem kalpotājiem, spēj viņai nodarīt ļaunu. Sevišķi asi tas redzams īru brīvības cīņu laikā, ko dažš izmanto kā aizsegu savām nekrietniībām. Arī Kitijas pašas dzimta nemūžam nepieņemtu viņas un Džeka attiecības, neskatoties uz to, ka ir jau divdesmitā gadsimta sākums.

Kitija ir ļoti gudra, skaista un stipra sieviete, kura spēj pretoties jebkuram likteņa triecienam un nesalūzt. Tādēļ priecē arī tas, ka viņas mūža mīlestība Džeks O’Līrijs ir viņai līdzvērtīgs. Lasot Montefjores “Mīlas un kara dziesmas” neviļus vilku paralēles Sāras Larkas Jaunzēlandes triloģiju , jo viennozīmīgi šie abi darbi ir līdzvērtīgi, tikai Montefjores centrālais vīriešu kārtas varonis savos uzskatos un dzīvesveidā ir daudz godprātīgāks un cēlāks. Īsts bruņinieks bez aristokrātiskām saknēm, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc Kitija un Džeks nevar būt kopā. Bet arī tad, kad viņi nolēmuši nepakļauties sabiedrības noteiktiem likumiem un normām, liktenis un cilvēki liek viņu laimei šķēršļus.

Bez abiem centrālajiem tēliem romānā ir ne mazums citu varoņu, kuru likteņi lasītājiem ir ne mazāk aizraujoši. Autore lieliski atklāj katra varoņa raksturu, personības attīstību un rīcības motīvus, kā arī meistarīgi ataino vēsturisko situāciju un konkrētā laika sabiedrību. Rakstniece saviem varoņiem liek doties gan uz Angliju, gan Skotiju, gan tālo Ameriku. Jāuzsver, ka romāns nav stāsts par sliktajiem angļiem un labajiem īriem. Tas ir stāsts par cilvēkiem, to vājībām un spēku, neatkarīgi no nacionālās piederības.

Ļoti aizraujošs romāns, kas patiks visiem Sāras Larkas faniem. Viens no darbiem, kas aizrauj, ievelk un neatlaiž. Jāsaka gan, ka pēc pirmās daļas izlasīšanas lasītājs paliek tāds kā pusēdis. Tā ir tā dīvainā sajūta, kad esi nobaudījis ko gardu, tavas garšas kārpiņas ir aktivizējušās, lai baudītu ko vēl gardāku, bet pavārs paziņo, ka virtuve slēgta. Ļoti ceru, ka apgāds “Kontinents” pavisam drīz Latvijas lasītājiem servēs arī nākamos Deverilu sāgas romānus.

 

Grāmata iegādājama šeit

Lasiet blogā

 

“Laulību līgums” blogeru skatījums

Septembris 4, 2017 Komentēt

Kāzas cilvēka dzīvē ir ļoti skaists mirklis. Tas ir publisks paziņojums, ka divi cilvēki nolēmuši savu dzīves ceļu turpināt kopā, dalot gan priekus, gan bēdas. Saka jau, ka precēties cilvēki nolemj dažādu iemeslu vadīti un visticamāk tas arī tā ir, bet man tomēr gribētos ticēt, ka lielākā daļa cilvēki par kāzām ir izšķīrušies mīlestības vadīti. Visi cer uz „ilgi un laimīgi”, bet ne visiem iecerētais izdodas realizēt. Kādēļ? Iemesli ir ļoti dažādi: ikdienas rutīna, nevērība vienam pret otru, cilvēkam tik raksturīgais slinkums, garlaicība attiecībās un vēl, un vēl simts dažādu iemeslu, kas bieži vien noved pie laulības šķiršanas.

Laulibu_liigums_webMūsdienās neviens vien ir lauzījis galvu cenšoties izdomāt, kā laulību padarīt stabilāku un saglabāt mīlestību vienam pret otru. Par to arī ir amerikāņu rakstnieces Mišelas Ričmondas romānā „Laulību līgums”, ko izdevis grāmatu apgāds Kontinents.  Domāju, ka nevienam nav jāskaidro, kas ir laulību līgums un ka arvien vairāk cilvēku noformējot savas attiecības oficiāli vēršas pie jurista, lai šādu līgumu sastādītu. Tomēr Līgums, ko paraksta tikko laulības ostā iestūrējušais jaunais pāris – Elisa un Džeiks ir ļoti īpašs. To parakstīt piedāvā tikai izredzētajiem. Tiem, kuru kandidatūras izvērtējusi speciāla komisija un kuri tiek uzskatīti par Līguma cienīgiem. Šī līguma mērķis ir saglabāt laimīgu laulību līdz nenovēršamajam „līdz nāve mūs šķirs”. Tiem, kas šo Līgumu parakstījuši izvēles nav. Viņiem jābūt laimīgiem un jāpadara laimīgu vienam otru. Turklāt tas jādara saskaņā ar biezu rokasgrāmatu, ko saņem ikviens pāris, kurš atstājis savu parakstu zem greznā līguma sējuma. Šī rokasgrāmata ir kā likumu sējums, par kuru neievērošanu saņemams bargāk vai mazāk bargāks sods. Smagākos gadījumos „likumpārkāpēji” tiek nogādāti īpašā cietumā, kur viņiem tiek spriesta tiesa. Kādi ir pārkāpumi? Visparastākie. Pārāk liela koncentrēšanās uz karjeru, sava laulātā vēlmju neievērošana, greizsirdība un daudz citas lietas, kas it kā padara ģimenes dzīvi nelaimīgu.

Sākumā jaunajai advokātei Elisai un psihoterapeitam Džeikam liekas, ka rokasgrāmatā aprakstītais tiešām ļaus stiprināt viņu laulību. Taču pavisam drīz viņi saprot, ka vairs nav savas dzīves noteicēji, jo viņus nepārtraukti vēro modrā Līguma acs, kas nepiedod pat vissīkākos pārkāpumus. Arī pāris liekos kilogramus, kas varētu kļūt par iemeslu tam, ka zūd laulāto simpātijas vienam pret otru. Ja pārim ir kaut mazākā iespēja nebūt laimīgiem, Līgums ar visskarbākajām metodēm piespiedīs viņiem tādiem būt.

Lai cik laba ir bijusi Līguma pamatideja, ne visiem pāriem pilnai laimei ir nepieciešams tas, kas tiek prasīts rokasgrāmatā. To Džeiks un Elisa ātri vien saprot, bet atpakaļceļa vairs nav, jo no Līguma neviens neaiziet. Taču viņi vēlas aiziet, sevišķi jau Džeiks, kurš pats būdams praktizējošs psihoterapeits saprot, cik šāds Līgums ir absurds un patiesībā arī pretlikumīgs. Džeiks nav ar mieru samierināties un meklē iespēju atbrīvoties no Līguma. Viņš pat nenojauš, cik ļoti šie viņa centieni ietekmēs viņu abu dzīvi.

It kā jau realitātē šāds Līgums neeksistē, bet lasot Džeika pārdomas par to, kas pēc Līguma noslēgšanas notiek viņa un Elisas dzīvē, aizdomājos par to, vai mūsdienu sabiedrība droši var teikt, ka ir brīvi savā laulībā, attiecībās un ģimenēs? Cik daudz šīs cilvēkam tik būtiskās saistības ietekmē dažādi sabiedrībā valdoši stereotipi, vecāku nodoti attiecību modeļi un vērtību sistēmas? Cik daudz no mums savā laulībā, attiecībās, pat partneru meklējumos ir brīvi no sabiedrības uzspiestiem priekšrakstiem un no vecākiem aizgūtiem attiecību modeļiem, vai kāda citu gaidu piepildījuma?  Bieži vien mēs vai nu mēģinām izveidot laulību atbilstoši kaut kādam sabiedrībā valdošam ideālam, vai arī cenšamies izveidot ko pēc vecāku laulību parauga, vai ko pilnīgi atšķirīgu. Brīvības sajūta nāk ar laiku, kad jau esi aplauzies un sapratis, ka tev neder  tas, kas der visiem, kad esi audzis un audzis ir cilvēks blakus. Jā, kā tad ir ar to ģimeni, kā individuālu sabiedrības daļiņu un spēju esot kopā būt brīviem un laimīgiem?

Lai nu kā grāmata liek domāt. Ko? Tas atkarīgs no lasītāja un jautājumiem, kas viņa dzīvē konkrētajā brīdī ir paši svarīgākie. Nav vienādu cilvēku, nav vienādu pāru un vienādu ceļu, kas tiem ejami. Katrs gadījums ir atšķirīgs un to lieliski savā darbā arī parāda Mišela Ričmonda.  To lieliski parāda arī Elisa un Džeiks ar savu rīcību grāmatas beigās. Amor vincit omnia.

Raksts no lapas http://sienakaudze.lv/2017/04/misela-ricmonda-laulibu-ligums/

Grāmata pieejama šeit

Pārdomas par mīlestību

augusts 29, 2017 Komentēt

Lasot Hilarijas Boidas (Hilary Boyd) romānu “Kad tu atkal nāksi…”, bija jādomā, cik ļoti tas sasaucas ar paralēli lasīto Jura Rubeņa “Viņa un viņš”. “Mīlestība, attiecības, sekss” – tādu apakšvirsrakstu varētu likt ne tikai Rubeņa grāmatai, bet arī Boidas romānam. Turklāt ar uzsvaru uz vārda “attiecības”, jo ar seksu un pat ar mīlestību Boidas varoņiem viss tā kā būtu kārtībā, problēmas rodas tieši ar attiecībām. Un te nav runa tikai par attiecībām starp mīlniekiem, bet arī, piemēram, par romāna galvenās varones Floras attiecībām ar māsu, māsasmeitu, aprūpējamo veco sievieti, gaidāmo bērnu un darba biedrenēm.

Palasot H. Boidas interneta vietni http://hilaryboyd.com/, saprotu, ka savos secinājumos neesmu kļūdījusies – viņa raksta galvenokārt tieši par attiecībām, lai gan, protams, katrā grāmatā var sastapt arī romantiku, seksu un mīlestību.

Es tevi mīlu, bet…

tuatkalnaksi_web

Angļu versijā H. Boidas romāna nosaukums ir “When You Walked Back into My Life” (Kad tu ienāci atpakaļ manā dzīvē) un tiešām – visi notikumi sākas tieši tad, kad Fins, kurš pirms vairākiem gadiem pēkšņi izgaisis no Floras dzīves, pēkšņi iesoļo tajā atpakaļ. Varbūt precīzāk būtu teikt “ielāčo”, īpaši nebēdādams par savas rīcības sekām.

Šāds sižeta pavērsiens liek katram no mums galvā izspēlēt spēli “kā būtu, ja būtu”. Kā būtu bijis, ja kāda no manām briesmīgi nelaimīgajām mīlestībām vai aiz sevis lielu sāpi atstājušajām mīlestībām pēkšņi iesoļotu pa durvīm un teiktu: “Es tevi tomēr mīlu, turpināsim no vietas, kur pārtraucām?”. Ikviens taču kādreiz ir par tādu iespēju sapņojis, vai ne? Tādu pārdomu priekšā nonāk arī Flora, pūloties uzminēt pareizāko rīcības variantu. Iespējams, tiešām ir nepieciešams otrais kopdzīves mēģinājums, lai patiesi izprastu – vajadzēja šķirties vai tomēr palikt kopā.

Ļoti vienkāršoti pārstāstot, viena no J. Rubeņa grāmatas galvenajām atziņām ir nepieciešamība pie attiecībām strādāt, vajadzība tās kopt. Bieži taču gadās, ka redzam visādus ārējus “bet”, kas traucē justies pilnīgi laimīgiem, lai gan abi partneri sakās mīlam viens otru. Dažkārt šie “bet” sakrājas tik krietnā kaudzē, ka sākam domāt – vienkāršāk ir meklēt citas, vieglākas, kā mums šķiet – laimīgākas – attiecības, nevis labot esošās. Ja vien tas otrs nepiekāpsies, nemainīsies, neatradīs citu darbu, aizraušanos utt. J. Rubenis, balstoties autoritātēs, cenšas rast skaidrību un parādīt kādu ceļu izkļūšanai no labirinta, savukārt H. Boidas romāna varoņu dzīves līkloči liek lasītājam prātot par jautājumiem, kuri, iespējams, viņu līdz šim pat nav nodarbinājuši. Protams, H. Boida parāda savu risinājumu, bet tas ir tikai viens no iespējamiem variantiem.

Atgriežoties pie “Es tevi mīlu, bet…”, jādomā, kur ir tā robeža starp iespēju un nepieciešamību šo “bet” pārvarēt, meklēt kompromisus un starp brīdi, kad kompromisi jau maksā pārāk dārgi? Ja katram no diviem ir sava dzīves prioritāte, bet abas nav savienojamas, kuram šajā gadījumā būtu jāiziet uz kompromisu, lai saglabātu attiecības? Vai kompromiss vispār ir iespējams, un kāda ir tā cena? Piemēram, bērna audzināšana vienai ar tēvu, kas sava darba dēļ ģimeni apciemo pāris reižu gadā. Ne visas sievietes uz to parakstītos. Un vai tas ir egoisms un nespēja uzņemties atbildību vai sekošana savam aicinājumam, ja cilvēks grib turpināt darīt mīlamu darbu, tā dēļ ziedojot mīlestību un ģimeni? Un ko darīt, ja kādu mīli, bet tava ģimene (vecāki, māsas, brāļi) viņu neieredz? Saraut attiecības ar ģimeni vai mīļoto?

Bet neļaujiet, lai mana pārdomu un jautājumu gūzma jūs maldina. “Kad tu atkal nāksi…” nav nekāda attiecību drāma, bet viegli, raiti un ar patīkamu garšu lasāms darbs. Lai kādas attiecību peripetijas risinātos, grāmatas beigās Boida visus sižeta pavedienus saritina mīlīgā, saulainā kamolītī. Un Viņš tiešām atnāk. Jautājums tikai – kurš no atnācējiem ir palicējs un kurš – tomēr tikai garāmgājējs.

Grāmata iegādājama šeit

Pilns raksts

%d bloggers like this: