Grejs atgriežas!

maijs 23, 2018 Komentēt

Jau 5. jūnijā “Tumsas dzīlēs” latviski!Grejs_reklama

Advertisements

Kā izdzīvot tiem, kas izdzīvoja?

maijs 18, 2018 Komentēt

Par Noras Robertsas romānu “Noķer mani, ja vari”

Virsraksts nav neveikls kalambūrs. Viņi izdzīvo šaušanā, un viņiem jāmācās dzīvot no jauna. Nupat Latvijā izdotajā (apgāds “Kontinents”) Noras Robertsas romānā “Noķer mani, ja vari” viena diena iepirkšanās centrā nekad vairs nebeidzas un nekļūst par pagātni. Romāna varoņiem pēc izbēgšanas no asinspirts nākas rēķināties ar šīs veiksmes sekām. Viņi cenšas tikt galā ar traumu, katrs meklējot savu ceļu. Tomēr var gadīties, ka pie tiem, kas no palikšanas starp dzīvajiem guvuši kādu labumu, slepkava atgriežas vēlreiz. Šis ir stāsts par krīzes pārvarēšanu ar skarbiem trillera elementiem.

Citāda Robertsa?

Romāns “Noķer mani, ja vari” ir atšķirīgs no vairākiem pēdējā laikā tulkotajiem N.Robertsas darbiem, kuros dominēja ne pārāk dziļa mīlas intriga un gandrīz nozīmīgākais notikums bija spoka parādīšanās vecas mājas pārbūves laikā. Grūti arī pateikt, vai tiešām Robertsa sākusi rakstīt atšķirīgi, jo viņai ir ļoti daudz darbu dažādās sērijās un virzienos.

Lai gan arī šo darbu nosacīti, bet tomēr, var pieskaitīt romantiskajiem detektīviem, te uzsvars tiek likts uz jau pieminēto izdzīvošanu pēc traģēdijas, nevis noziedznieka atrašanu (noziedznieka identitāte kļūst skaidra jau grāmatas 95. lappusē), un tas veido nedaudz atšķirīgu pagriezienu Robertsas darbu plūsmā.

Viņi izdzīvoja. Ko tālāk?

Romantisko romānu un romantisko detektīvu karaliene N. Robertsa vienu no saviem jaunākajiem darbiem nosaukusi “Shelter in Place” (Patvēruma vieta?). Savukārt, latviskajam tulkojumam dots nosaukums “Noķer mani, ja vari”, kas, manuprāt, nedaudz maina akcentu no psiholoģiskās uz fizisko izdzīvošanu, bēgot no slepkavas, kuru “nevar noķert” līdz romāna beigām, un tātad uz trillera elementiem.

Man būtiskāka tomēr šķiet romānā apskatītā savas vietas (patvēruma) meklējuma tēma fiziskā, ģeogrāfiskā un identitātes nozīmē. Šajā gadījumā par simbolisku patvērumu kļūst sala, uz kuras, no vienas puses, varoņi iegūst radošu brīvību, no otras – iespēju aizbēgt no biedējošās pagātnes.

Cilvēki līdzās

Protams, Robertsa nav iedomājama bez mīlestības un mīlas pāra. Rīds un Simona šaušanas laikā atrodas iepirkšanās centrā, abi izkļūst no tās sveikā, zaudējot sev tuvus cilvēkus, katrs citādi cenšas to pārciest, lai pēc vairākiem gadiem satiktos no jauna.

Lai gan esmu romantisko romānu fane, tomēr šajā gadījumā mani vairāk valdzina kopienas tēls, kuru amerikāņiem savā kultūrā lieliski padodas attēlot. Cilvēki, iespējams, būs kritiski, sarkastiski un neuzticēsies svešiniekam. Bet, ja būsi pieņemts par savējo, tad zini, ka grūtā brīdī vari rēķināties ar absolūtu kopienas lojalitāti un atbalstu.

Kas notiek pēc tam

Romāns aizsākas ar detalizētu traģiskā notikuma aprakstu no vairāku varoņu skatapunkta. Tomēr īstais stāsts sākas pēc tam. Jo būtiski ir nevis tas, kā mēs traumu iegūstam, bet tas, kā mēs to pārvaram.

Avots: Janas Veinbergas blogs: https://janaveinberga.wordpress.com/2018/05/17/ka-izdzivot-tiem-kas-izdzivoja-nora-robertsa-noker-mani-ja-vari/Noker mani_rekl

Deverilu sāga turpinās

marts 6, 2018 Komentēt

Šodien priecīga diena ir tiem lasītājiem, kas lasījuši Santas Montefjores Deverilu sāgas pirmo daļu “Mīlas un kara dziesma”, kurā iepazinās ar diezgan atšķirīgo Deverilu dzimtu: dzīvesgudro Kitiju, vieglprātīgo Sīliju, mūžīgo veiksminieku – Digbiju un daudzus citus, kuru kaislības, prieki un bēdas lika aizrautīgi lasīt lapu pēc lapas. Pie lasītājiem dodas otrs šīs īru sāgas romāns “Deverilu pils meitas”, kurš ir tikpat aizraujošs, kā pirmā daļa.

Romānā “Devrilu pils meitas” turpinās pirmajā daļā iepazīto varoņu likteņstāsti, daļa no tiem apraujas, daļa tiek ierauta piedzīvojumu virpulī, bet citi tiek parādīti ne visai labā gaismā, turklāt uzrodas jauni varoņi, kuri ir ne mazāk pievilcīgi. Lai arī pirmais pasaules karš ir beidzies un šķiet, ka pasaulē valda miers, ka viss lēnā garā nostājas. Tomēr tas viss izrādās ir  mānīga ilūzija, jo grāmatas varoņi vienu pēc otru pārdzīvo dažādus likteņa triecienus, kas tiem liek pieaugt, mainīties uz saprast, kas ir viņu patiesās vērtības. Viens pēc otra krīt noslēpumu plīvuri un atklājas Deverilu īstais gars. Santa Montefjore neļauj lasītājam atslābt ne mirkli, jo ik brīdi jādzīvo līdzi vienam vai otram varonim. Viņa prasmīgi aizved lasītāju uz visdažādākajām vietām pasaulē un noliek to dažādu notikumu epicentrā. Ja romāna pirmajā daļā priekšplānā bija Kitija Deverila, tad otrajā daļā lielāka uzmanība ir pievērsta viņas vieglprātīgajai māsīcai Sīlijai, kura pierāda, ka ir īstena Deverila un ka viņai piemīt īstens šīs dzimtas gars, par spītu visu priekšstatam par Sīliju kā krāšņu, bet vieglprātīgu tauriņu. Liktenis Sīlīju nežēlo un viņai nākas izciest vienu triecienu pēc otra, taču viņa iztur, jo ir īsta Deverila.

Grāmatā parādās vēl viena Deverila un tā vien šķiet, ka tieši viņai būs lemts lauzt Deverilu dzimtas lāstu. Aizvesta tālu prom no dzimtenes, viņa atgriežas, lai atrastu savas saknes. Taču viņa nav vienīgā, kas atgriežas, jo no tālienes dzimtajā ciemā atgriežas arī viņas māte un Kitijas mīļotais Džeks O’Līrijs. Viss liecina, ka šīs aizraujošās sāgās varoņus trešajā romānā gaida ne mazāk aizraujoši piedzīvojumi.

Teksts blogā sienakaudze.lvdeverilupilsmeitas_web

Smeldzes un mīlestības piesātināts lēni lasāms romāns

Oktobris 18, 2017 Komentēt

tuaizej_webKlēras Svotmenas (Clare Swatman) romāns “Pirms tu aizej” (Before You Go) ir smeldzīgs, bet niansēti skaists ceļojums divu cilvēku dzīves un mīlestības pēdās.

“Šis stāsts sākas no beigām. Tomēr beigas ir jauns sākums,” teikts romāna anotācijā. Tiesa, grāmata sākas brīdī, kad Zoī vīrs Eds iet bojā negadījumā. Viss turpmākais ir izmisīgi Zoī mēģinājumi pārrakstīt abu attiecību vēsturi ar mērķi atgriezt Edam dzīvību.

Bet varbūt romāns ir liela metafora un vēsta par atmiņām, kurās cenšamies saglabāt tikai labo un skaisto, tādēļ mums šķiet, ka esam mainījuši realitāti.

Vēlreiz dzīvot labāk

Diez ir daudz tādu cilvēku, kuri ne reizi nebūtu vēlējušies pagriezt laiku atpakaļ un izdzīvot vēlreiz dienu vai varbūt kādu svarīgu stundu, nepieļaut liktenīgās kļūdas, nepateikt slikto, ļauno, pateikt labo, aizmirst cīņu par savu taisnību, padarīt otru laimīgu.

Mēs tik bieži sāpinām otru, nedomājot, ka var nebūt citas iespējas atgādināt, ka viņu mīlam. Mēs tik bieži atliekam uz vēlāku laiku citiem sakāmos labos vārdus, prieku par kopā būšanu, laimi par to, ka mums dota iespēja dzīvot. Mēs tik bieži strīdamies par niekiem, mēģinot uzvarēt ikdienas sīko jautājumu kariņā, bet aizmirstot būtisko –kāpēc ar kādu esam kopā.

Tās ir pārdomas, ko raisa Klēras Svotmenas romāns. Viņa atgādina, ka, tērējot laiku nemīlestībai, strīdiem un ignorancei, mums var pietrūkt laika mīlestībai. Un tad var gadīties, ka būs jāatceras Blaumaņa slavenais citāts: “Kamdēļ gan ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu: izārdīt un adīt no jauna!”

Tieši šādu dāvanu – adīt neizdevušos kopdzīvi ar Edu no jauna – autore pasniedz savai varonei Zoī. Viņa arī cenšas – valdziņu pēc valdziņa, izdzīvojot vēlreiz nozīmīgās dienas savās un Eda attiecībās un cenšoties tajās ko mainīt. Tomēr Visuma grāmatā viņu gaitas ierakstītas tik pamatīgi, ka tas ir gandrīz neiespējami.

Lēni lasāma grāmata

Atzīstos – šo grāmatu es lasīju ļoti lēnām, katrā lasīšanas reizē sekojot Zoī tikai vienā viņas atgrieztās dzīves dienā. Lai gan sižets attīstās raiti, tas, manuprāt, nav viena vakara romāns, jo intensīvo, smeldzes piesātināto tekstu nav iespējams un arī vajadzīgs uzņemt lielās devās.

Debija

Biju pārsteigta, uzzinot, ka romāns “Pirms tu aizej” ir žurnālistes K.Svotmenas debija literatūrā. Jācer, ka “Pirms tu aizej” panākumi stimulēs viņas rakstnieces pašapziņu un iedvesmos jauniem darbiem. Domāju, ka lasītāji tos noteikti gaidīs.

Bet tagad, kad šī grāmata jau izlasīta, ejiet un pasakiet saviem mīļajiem visus labos vārdus, ko tik sen neesat viņiem teikuši.

Teksts Janas blogā

Grāmata

Sūzena Elizabete Filipsa “Mana spožākā zvaigzne” jeb stāsts par “kruto” Pelnrušķīti

Oktobris 6, 2017 1 komentārs

Sūzenas Elizabetes Filipsas romāns “Mana spožākā zvaigzne”, kuru pavisam nesen klajā laidis apgāds “Kontinents” noteikti ierindojams pie tiem sieviešu romāniem, kuros apspēlēts Pelnrušķītes stāsts. Tā teikt veca mūzika jaunās skaņās. Ja ne miljonais, tad noteikti simttūkstošais aranžējums. Un var jau smieties par pasakām, to naivumu, tomēr tas ir zinātniski pierādīts, ka ikvienas tautas pasaka nes sev līdzi būtiskus pirmkodus, mācības, kas iedarbojas uz ikvienu. Ne velti pasaku motīvi tik bieži tiek izmantoti reklāmās, kino industrijā, literatūrā, dramaturģijā un citur. Ja tā labi ieskatās, pat visskarbākajos trilleros, iespējams atrast kaut ko, kas raksturīgs pasakām. Un, ja tā godīgi, tas pats “Cietais rieksts”, nav nekas cits kā visparastākā varoņsāga. Daža laba latviešu tautas pasaka ir baisāka par baisāko trilleri. Var jau prezentēt sevi kā visskarbāko ciniķi, tomēr ikviens no mums kaut nedaudz tic brīnumam un pasakām.spozakazvaigzne_web

Manā skatījumā Filipsas grāmata “Mana spožākā zvaigzne” ir stāsts par veco labo Pelnrušķīti, kura gan ir ļoti labā fiziskajā formā un spēj uz lāpstiņām nolikt ne tikai kādu, kas sadomās nolaupīt viņas ķirbi, bet arī pašu princi, ja tās nemācēs uzvesties kā princim klājas. Romāna Galvenā varone Paipere Dava kā jau kārtīgai Pelnrušķītei pienākas ir bārene. Viņas māte gājusi bojā bumbas sprādzienā un viņu uzaudzinājis tēvs. Jāsaka gan ka tēvs kaut kādā mērā šajā literārajā darbā ir iemiesojies gan ļauno māsu, gan pamātes lomu, jo savā audzināšanā bijis visai skarbs un izaudzinājis Paiperi par ļoti spēcīgu sievieti, kura spēj aizstāvēt ne tikai sevi, bet arī citus. Raudāt, izrādīt emocijas šai Pelnrušķītei nav atļauts. Taču tajā pašā laikā viņai jāprot viss, ko prot jaunas sievietes. Par savu sapni – kļūt par detektīvi un turpināt tēva biznesu, viņai ir jāaizmirst. Tēvs to nemūžam nepieļaus. Līdz ar to ir piedzimusi sieviete, kas no vienas puses ir ļoti spēcīga, inteliģenta un arī pievilcīga, taču tajā pašā laikā mokās ar mazvērtības kompleksiem un nav pārliecināta, ka arī viņai var paveikties. Tikai pēc tēva nāves “krutajai” Pelnrušķītei ar lielām grūtībām izdodas atpirkt tēva detektīv-biroju no skaudīgās pamātes. Jo pamāte viņai ir, kā jau katrai kārtīgai Pelnrušķītei. Tas gan noved pie tā, ka Paiperei jābaidās par savu eksistenci. Un tad… Volā! Atnāk Labā Feja – bagātas, skaistas, inteliģentas klientes izskatā, kuras pasūtījums aizved mūsu Pelnrušķīti pie Prinča izbijuša futbola superzvaigznes Kūpera Greiema. Un šeit lūk sākas viņu deja, kuras laikā abi varoņi prastā valodā runājot “mērās ar krāniņiem”, cenšoties viens otram pierādīt, kurš te vada parādi. Protams, kā jau kārtīgā romānā šeit neiztikt bez nelabvēļiem un bīstamiem piedzīvojumiem, taču kad izskan pēdējās dejas taktis, atskan kāzu maršs un Pelnrušķīte ir dabūjusi savu Princi vai Princis Pelnrušķīti, tas atkarīgs no tā, kā lasītājs pats šo stāstu interpretē.

Manā skatījumā aizraujošs, viegls un izklaidējošs lasāmgabals, kas palīdz atslēgties no ikdienas. Nekādu dziļo jēgu tur nevajag meklēt, bet iespējams, ka arī tā sauktās stiprās sievietes saskatīs šajā “krutajā” Pelnrušķītē sevi un spēs noticēt, ka kaut kur mīt arī Princis, ar kuru iespējams izveidot līdzvērtīgas attiecības. Un… Reizēm vienkārši vajag pasapņot, pat ja šis sapnis nav garāks par 416 lpp.

Sienakaudze

Grāmata

Neticami aizraujoša atzīšanās

Septembris 28, 2017 Komentēt

Aizraujošs sižets, kas neļauj nolikt grāmatu malā. Maksimāla spriedze. Skarba tēma, kas atgādina par cilvēces baisākajām netikumu dzīlēm. Sirsnīga draudzība un mīlestība, kas spēj dziedināt desmit gadus asiņojošu brūci.

Tie ir pirmie iespaidi pēc Sebastiana Ficeka (Sebastian Ficzek) grāmatas “Es – slepkava” izlasīšanas.

Autors.jpg

Sebastians Ficeks, kurš tiek uzskatīts par vienu no veiksmīgākajiem Vācijas rakstniekiem, kopš savas karjeras sākuma un vienlaikus pirmā bestsellera 2006. gadā jau izdevis 22 grāmatas. Grāmata “Es – slepkava” (oriģinālnosaukums – “Bērns” (“Das kind”)) ir Ficeka trešā grāmata. Tas nozīmē, ka latviešu izdevējiem vēl priekšā plašs darba lauks, lai iepazīstinātu lasītājus ar romāniem, kuru autors tiek salīdzināts pat ar Hičkoku. Tā kā vācu valodu vēl neesmu paspējusi iemācīties, es jau tagad ar nepacietību gaidu nākamo latviski tulkoto Ficeka trilleri.

ficeks_webInteresanti, ka tieši romāns “Das kind” ir arī līdz šim vienīgais ekranizētais Ficeka darbs.

Es – slepkava

Desmitgadīgais slimnīcas pacients Simons paziņo advokātam Robertam Šternam, ka savā iepriekšējā dzīvē slepkavojis cilvēkus. Roberts nokāpj pagrabā, atrod līķi, un no tā brīža sākas viņa pakaļdzīšanās laikam (četras dienas) ar tajā mītošiem pagātnes un tagadnes rēgiem. Grāmatas varoņi joņo cauri pilsētai un dažādiem prāta un neprāta apsvērumiem, izmisīgi pūloties atritināt kādas ļaunas rokas savītus mezglus un pamazām nonākot pie apjausmas, ka gan mezgla atšķetināšanas, gan neatšķetināšanas cena ir dzīvība.

Tomēr izrādās, ka tā ir arī Šterna iespēja dziedināties. Desmit gadus, kopš sava jaundzimušā dēla nāves, viņš tikai izlicies dzīvojam. Lai palīdzētu Simonam, viņam atkal jāsāk dzīvot pa īstam.

Cilvēka psihes tumšie pagrabi

Lai gan nespējam attaisnot, daudzas cilvēka ļaunuma izpausmes vēl varam censties izprast un skaidrot, piemēram, ar bērnības traumām vai mīlestības trūkumu. Bērnu izmantošana un nogalināšana ir manam prātam neaptverama cilvēka psihes un rīcības kroplība. Kad grāmatas teksts vijas ap šo tēmu, lasītājam šķiet, ka viņš stieg vissmirdīgākajos cilvēces atkritumos.

Tomēr vēl viena Ficeka talanta pazīme ir, runājot par psihes tumšākajiem pagrabiem, nepamest tajos lasītāju. Lai gan grāmatas tēma ir ārkārtīgi skarba, tā nav ne nomācoši drūma, ne bezcerīga. Romāns atgādina – draudzība, mīlestība tiek pārbaudīta ārkārtas situācijās. Tieši tad ir būtiski nevis atstumt citus, bet paļauties uz sev tuvajiem.

Pludmale aiz istabas Nr.17

Romānā nav nekādu supervīru vai prāta gigantu, kas veikli šķetina noslēpumu mīklas. Grāmatas varoņi mēdz kļūdīties un iet pa maldu ceļiem, bet tieši tas padara viņus apbrīnojami īstus.

Iespējams, spēju, rakstot trillerus, radīt lasītājā gaišuma sajūtu, Ficekam sniedz humora izjūta, kuru var baudīt viņa mājaslapas biogrāfijas sadaļā. Komentējot jautājumus par tēmu izvēli iespējamu bērnības traumu dēļ, viņš aicina lasītājus paskatīties pašiem uz sevi – viņi ir tie, kas grāmatas pērk un lasa.

Siltums, gaisma un izdziedēta sirds – to simbolizē pludmale aiz durvīm ar numuru 17. Bet lai līdz tām tiktu, ir jāizlasa grāmata.

Teksts no Janas Veinbergas bloga

Vēlies izlasīt?

 

Vēl viena deja

Septembris 12, 2017 Komentēt

Jau kādu laiku, klejojot pa grāmatu veikaliem, kaut kur ar tālāko acu kaktiņu esmu manījusi apgāda “Kontinents” izdotās grāmatas, kuras nodēvētas par “jauno franču līniju”. Atnākot vasarai un atvaļinājuma laikam, nolēmu, ka pienācis laiks papētīt, kas tad īsti slēpjas zem šī nosaukuma un manā īpašumā nonāca vairākas Katrīnas Pankolas (Katherine Pancol) grāmatas.

Autore pati dzimusi Marokā, pēc izcelsmes francūziete. Pēc ģimenes pārcelšanās uz Franciju studējusi literatūru. Savā laikā strādājusi gan kā franču, gan latīņu valodas skolotājā, gan žurnālisti. Katrīnas Pankolas grāmatas tulkotas vairāk kā 25 valodās un ir kļuvušas par iecienītu lasāmviela dažādos pasaules nostūros. Pankolu mēdz dēvēt par sīvus sieviešu tiesību aizstāvi, kas spējīga kafejnīcā iekraut pa aci vīrieti, kurš fiziski aizskāris savu draudzeni, ar kuru strīdējies. Par sievietēm, to spēku un vājumu ir arī Pankolas grāmatas. Šoreiz par vienu no šīs autores darbiem “Vēl viena deja”.

Romāns “Vēl viena deja” ir stāsts par sešiem bērnības draugiem, kas izauguši uz vienas ielas un kurus saista kopēji pārdzīvojumu. Sešinieku veido četras draudzenes: Klāra, Lisila, Agnese, Klāras brālis Filips un jaunais talantīgais gleznotājs Rafs. Abiem vīriešiem ir sava loma sešinieka dzīvē un romānā aprakstītajos notikumos, taču tā centrā ir visas četras draudzenes, viņu draudzība, sevis meklējumi, sapņi, zaudējumi un savstarpējās attiecības. Katra no sievietēm dzīvo savu dzīvi, reizi mēnesī satiekas meiteņu vakarā, uztic viena otrai savu bēdu un šķietami šo četrotni nevien nespēs šķirt vai sanaidot. Taču tad nāk notikums, kas draudzeņu dzīvi apgriež kājām gaisā. Katrai no varonēm nākas stāties pretī savām vislielākajām bailēm, saprasts, kas tad ir tas, ko viņas vēlas, kā arī iepazīt pašām sevi un pārvērtēt savu draudzību, jo reizēm draugs var izrādīties pats lielākai ienaidnieks.

Autore ļoti meistarīgi atklāj katra varoņa dzīves uztveri, pārdzīvojumus un patieso būtību. Viņa parāda katru niecīgāko niansi, katru pārdzīvojumu, katru notikumu, kam ir bijusi būtiska nozīme konkrētās personības veidošanās procesā jau no agras bērnības. Nevienam no varoņiem nav bijusi harmoniska bērnība. Katram no viņiem ir bērnības traumas un pārdzīvojumi, ar kuriem viņi ir tikuši vai gluži otrādi nav tikuši galā. Katrs no viņiem cenšas būt laimīgs atbilstoši savai dzīves izpratnei, sirdsapziņai un savai vērtību skalai. Kādu vada dusmas, kādu skaudība, kādu bailes, bet kāds grib būt uzmanības centrā. Tikai no katra paša ir atkarīgs, kāda turpmāk izvērtīsies viņa dzīve un cik laimīgs viņš būs.

“Vēl viena deja” ir stāsts par cilvēku attiecībā, stāsts par to, ko cilvēki saprot ar vārdu mīlestība. Kādam tā vienkārši ir un viņš pats ir mīlestība. Kāds varbūt to nespēj saskatīt. Vēl kāds no tās bēg, smīnot un ironizējot par to. Kāds tic, ka otra cilvēka mīlestība ir tik stipra, ka spēj piedot vislielāko nodevību, bet kāds ir pārliecināts, ka mīlēt var piespiest. Tikai dzīve parādīs, kuram no viņiem ir taisnība. Varbūt nevienam…

Šī grāmata lasītājos rosina diskusiju ar sevi, liek aizdomāties un mēģināt saprast, kāda tad īsti ir mana dzīve. Tā katrā no varoņiem ļauj saskatīt kaut ko no sevis, kā arī liek izvērtēt, cik daudz man dzīvē ir dots un cik daudz no tā varbūt es pat nepamanu un nenovērtēju.

%d bloggers like this: