Kas slēpjas aiz seksa ainām?

jūlijs 13, 2018 Komentēt

Atminos, ka pirms pieciem gadiem, dzīvojot un strādājot Londonā, man nācās uz darbu braukt ar autobusu vairāk nekā stundu. Lai īsinātu laiku, es lasīju grāmatas. Viena no tām bija apgāda “Kontinents” latviski izdotās EL  Džeimsas “Greja piecdesmit nokrāsas”, kas tajā laikā “spridzināja” grāmatnīcas visā pasaulē. Jāsaka, arī visas pārējās daļas turpina to darīt līdz pat šodienai.

Tā nu kādu rītu, kad ierados darbā ar šo grāmatu rokās, mana kolēģe to nopētija ar smīnu, kas aiz sevis slēpa: “Aha, tad redz ko mēs lasām.” Tobrīd man šķita: viņa tikai pasmīkņā par to, ka skrienu līdzi visam baram. Tā teikt – skrienu līdzi modei un lasu to, ko visi. Taču tad mani nesagatavotu pārsteidza viņas teiktais:

– Mans draugs teica: ja sabiedriskaja transportā redzētu meiteni lasām šo grāmatu, viņš tai piedāvātu seksu.

– Nopietni?!

Tas mani pārsteidza vairāk gan tāpēc, ka viņas draugs bija rakstnieks. Vairāku grāmatu autors Anglijā. Vai tiešām viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kas redzēja šajā grāmatā tikai seksa ainas? To šajā grāmatā pavisam noteikti ir neizsakāmi daudz. Taču aiz šīm autores uzburtajām seksa ainām, multimiljonāra krāšņā dzīvesveida un Pelnušķītes veiksmes, manuprāt, slēpjas kaut kas daudz dziļāks. Diskutējot ar draugiem un paziņām, vienmēr esmu mēģinājusi to uzsvērt. Proti, tas ir stāsts par mazu puisēnu, kurš piedzīvojis to, ko nevajadzētu piedzīvot neviem bērnam šajā pasaulē. Tas ir skaidri redzams un vijas cauri visām grāmatas daļām, uzliekot punktu uz i, pēdējā daļā “Tumsas dzīlēs”, kur tas tiek parādīts un izskaidrots jau pavisam nepārprotami. Ļoti ceru, ka tas liek lasītājiem beidzot ievērot: grāmatā nav tikai sekss.

Tātad stāsts, manuprāt, ir par zēnu vārdā Kristjens, kurš līdz četru gadu vecumam nesaņem nedz vecāku mīlestību, nedz aizsardzību un rūpes. Vienīgais, ko viņš redz šajā agrajā vecumā, ir mātes izvirtīgais dzīvesveids un vienaldzība. Turklāt miesīga māte nespēj jeb negrib viņu pasargāt no cilvēkiem, kas viņas acu priekšā cērt ne tikai fiziskas, bet arī garīgas rētas puisēna dvēselē. Rētas, kas rada briesmīgus dēmonus. Viņš pats ar visiem šiem briesmoņiem nespēja cīnīties.

Kristjens izaug un kļūst par cilvēku, kuram patīk vērot un pat izjust otra sāpes. Fiziskās un garīgās. Turklāt viņš neprot un nespēj veidot attiecības ar pretējo dzimumu. Viņam patīk nevis būt ar sievieti, bet gan nolikt sev līdzās marioneti, ko var bīdīt, uz kuru pusi gribi, – tā nepretosies. Viņš vēlas sievieti, kuru var kontolēt līdz vissmalkākajai niansei. Pat ar tik absurdu veidu kā pavisam reālu, juridisku līgumu, kas sievietei jāparaksta. Ar savu parakstu jāapliecina, ka viņa gatava tam pilnībā pakļauties. Vai kāds no jums šeit saskata saistību ar seksu? Es ne. Es šeit saskatu reālas sekas tam, ko Kristjens bērnībā piedzīvojis. Sekas un cīņu ar dēmoniem, kas pārņēmuši viņa būtību. Bet šo tik svarīgo niansi daudzi ir palaiduši garām, runājot tikai par viņa sarkano istabu un izklaidēm tajā ar nevainīgu meiteni, kas viņā nemaz nedrīkstēja iemīlēties, jo… vai ziniet, kāpēc? Protams, jo tādas jūtas kā mīlestība ir kaut kas, no kā Kristjens vēlas aizbēgt. Tas ir pašsaprotami. Viņu nodeva un negribēja māte. Cilvēks, kas ir svarīgākais un nozīmīgākais bērna dzīvē. Kā gan viņš varētu vēlēties ielaist savā dzīvē jūtas, kas spēja cirst tik dziļas rētas? Tik dziļas, ka pat tas, ka viņš tika adoptēts un kļuva par dēlu labiem un mīlošiem vecākiem, nespēja tās pārklāt. Nekas nespēja viņu dziedināt līdz brīdim… Un tad nāk skaistākā un romantiskākā šī stāsta daļa. Gribas pasmaidīt, jo daži šeit klusi nopūtīsies, daži skeptiski nosvilpsies. Bet ziniet… šis romantisms, manuprāt, netika atainots kā kaut kas banāls.

Jā, tad nāk meitene vārdā Anastasija, ienesot Kristjena dzīvē patiesu mīlestību. Turklāt ar to autore ir skadri parādījusi, ka nauda un vara nespēj nedz dziedināt, nedz darīt laimīgu. Nerunājot nemaz par spēju aizdzīt dēmonus. Par to, protams, cilvēki ir runājuši jau gadsimtiem ilgi. Tomēr vēl ir daudzi, kas tam netic. Konkrēti šajās četrās grāmatās  autore to ir uzlikusi uz paplātes un pacēlusi augstu gaisā ar skaļu saucienu: “Skatieties taču! Mīlestība spēj dziedināt, nevis nauda un vara!” Taču uz ko cilvēki skatās? Uz jautrajām, netradicionālajām un kaislīgajām mīlas rotaļām, kas arī, protams, nav slikti. Arī šīs rotaļas autore ir attainojusi gana erotiksi un skaisti. Cepuri nost! Bet zem tām nevajadzētu pazust galvenajai domai. Galvenajai stāsta morālei. Manuprāt, ikkatrā grāmatā autors ir vēlējies ielikt kādu zīmīti savam lasītājam, kuru izlasot tas iegūs kādu dzīves atziņu, kas palīdz tam dzīvot. Dzīvot tā, lai labāk gan pašam, gan apkārtējiem.

Ja man būtu jāsaka, kādas zīmītes es atradu šajās grāmatās, tad tās noteikti skanētu šādi: “Mīlestība spēj dziedināt.” Un neapšaubāmi: “Mums jāprot izjust un sajust vienam otru. Ne virspusēji, bet patiesi un dziļi.” Ja mēs neiedziļināmies otrā cilvēkā, mēs nespējam izprast viņa rīcību, kas reizēm, vērojot no malas, var šķist slikta, dīvaina vai pat nesakarīga. Mums jāsaprot, ka aiz tās kaut kas slēpjas. Kas tas ir? Tie ir dēmoni, kuri mājo sirdī un dvēselē un kurus, iespējams, tu vari  palīdzēt aizdzīt. Dziedināt rētas, pārklājot tās ar mīlestību, cieņu un patiesumu.

Un tieši šāda meitene vārdā Anastasija ienāk galvenā varoņa dzīvē. Meitene, kas mīl. Kas iedziļinās, izjūt un dara visu, lai saprastu Kristjenu un viņa dēmonus. Viņa ir gatava ielēkt šajā briesmīgajā dēmonu pasaulē, cieši turot sava mīļotā roku, un cīnīties ar tiem. Un pats galvenais – Anastasija mēģina viņam pašam  parādīt, kādi šie dēmoni izskatās, jo cilvēks reizēm ir tik ilgi ar tiem dzīvojis, ka tos vairs neredz kā dēmonus, bet jau daļu no sevis. Tie ir kā augoņi, kas ieauguši cilvēkā no iekšpuses. Šis stāsts ir ar skaistām un laimīgām beigām. Anastasija dziedina savu mīļoto.

Kad kinoteātros sāka rādīt filmu, kas tapusi pēc šo grāmatu motīviem, es biju mazliet noraizējusis. Domāju – tajā būs attainots tikai sekss, jo cilvēki par to vien runā. Bet nebija! Noskatījos filmu ar patiesu baudu. Man patika. Patika tādeļ, ka viss šis stāsts tika parādīts ļoti daudzpusīgi.

Turklāt es ceru, ka ar šo grāmatu un filmu palīdzību cilvēki paraudzīsies sev apkārt un ieraudzīs, ka diemžēl mums līdzās ir daudz šādu “Kristjenu”. Par to liecina nepārtrauktie virsraksti avīzēs un interneta portālos. Varbūt mūsu spēkos ir palīdzēt šiem bērniem, kamēr vēl nav notikusi nelaime, kas atstās dēmonus viņu dvēselēs?

Jau dzīvojot Kiprā, biju kādā kompānijā, kur šī grāmata tika plaši apspriesta. Visvairāk iespiedies atmiņā tas, ko apsprieda kāds pavecāks pāris. Sieva, būdama raksniece, pavīpsnāja un teica, ka sāka šo grāmatu lasīt, bet tālāk par pirmo nodaļu neesot tikusi, jo nespējusi lasīt tekstu ar tik daudzām pareizrakstības kļūdām. Jāpiemin, ka viņa lasīja grāmatu angliski. Savukārt viņas vīrs uz to reaģēja, tikai nogrozot galvu un sakot, ka grāmatas teksts bija tik aizraujošs, ka viņš kļūdas pat nav pamanījis.

Es laikam būtu tā, kas pievienotos viņa teiktajam. Galvenais ir izjust un izbaudīt uzrakstīto, nesabojājot šo mums dāvāto burvību ar pāris pareizrakstības kļūdām. Tas mums būtu jāmāk arī parastos ikdienas mirkļos. Piemēram, vērojot saulrietu, neskriet mājās pēc jakas, jo kļūst pavēsi, bet izbaudīt to līdz galam, mazliet padrebinoties. To arī visiem novēlu – baudiet dzīvi, iedziļinieties otrā, mīliet un dzīvojiet tā, lai gribas smiadīt pašam un citiem jums apkārt.

Teksta autore: Indra Skudra.Darker_rekl

Advertisements

Neparasts mīlasstāsts: “Sieviete spogulī”

jūnijs 4, 2018 Komentēt

Šī grāmata ir satriecoša! ‘’Sieviete spogulī’’, pēc izlasīšanas, pilnīgi noteikti iekļaujas manu grāmatu topa augšgalā. Man patika gan laiks, kurā norisinās romāna notikumi, gan pati sižeta līnija. Ja man būtu jāraksturo, kāda žanra šis romāns ir, es teiktu, ka tas ir trilleris ar šausmu filmas elementiem. Dažbrīd man šķita, ka bailīgie momenti ir aprakstīti tik dzīvi, ka šķiet, es pati esmu klāt un piedalos romāna darbībā. Domāju, ka tas ir autores atzīstams talants likt lasītājam sajust šo klātesamības efektu.

Romāna galvenā darbība risinās Vinterbornas namā, kura, es atļaušos bilst, ir grāmatas galvenā varone, jo ap to saistās visu varoņu dzīves. Neparastas gleznas, kurās mainās uzgleznotie tēli, pēkšņi skrāpējumi uz kakla bez īpaša izskaidrojuma, noslēpumains spogulis, kas tiek slēpts aiz aizslēgtām durvīm – tas viss un vēl daudz kas cits liek sajust intrigu un noslēpumu, kas vijas cauri visam romānam. Arī grāmatas atrisinājums ir negaidīts un liek pasmaidīt, jo ir skaidrs, ka nekas nebūt, pat ne tuvu, nav beidzies…

Lai arī šis ir trilleris, es tomēr gribētu arī atzīmēt to, kas tas arī ir neparasts mīlasstāsts. Tas ir stāsts par slēptu mīlestību starp Vinterbornas saimnieku un viņa jauno guvernanti.Tas ir stāsts par tā laika principiem, kas neļāva ļauties mīlestībai, tā vietā to slēpjot, otram nodarot pāri.

Katram tēlam šajā romānā ir sava vieta. Pat Vinterbronas saimnieka meitai ir nozīmīga loma saimnieka un jaunās guvernantes mīlasstāstā.

Man patika, ka romānam cauri vijās divi atsevišķi stāsti – viens par 20. gadsimta Vinterbronas namu un tā saimnieku. Un tajā pašā laikā mūsdienas, kur varam iepazīties ar Vinterbronas nama mantinieci, kura mēģina atšifrēt šī nama noslēpumu un lāstu.

Kopumā, grāmata ir piemērota karstām vasaras dienām, lasot to pludmalē un aizmirstot par visu apkārtējo. Grāmatu iesaku trilleru un neparastu mīlasstāstu cienītājiem. #Apgāds Kontinents #Apgaads Kontinents

Teksts: Līga ĀbomaSieviete spoguli_rekl

Grejs atgriežas!

maijs 23, 2018 Komentēt

Jau 5. jūnijā “Tumsas dzīlēs” latviski!Grejs_reklama

Kā izdzīvot tiem, kas izdzīvoja?

maijs 18, 2018 Komentēt

Par Noras Robertsas romānu “Noķer mani, ja vari”

Virsraksts nav neveikls kalambūrs. Viņi izdzīvo šaušanā, un viņiem jāmācās dzīvot no jauna. Nupat Latvijā izdotajā (apgāds “Kontinents”) Noras Robertsas romānā “Noķer mani, ja vari” viena diena iepirkšanās centrā nekad vairs nebeidzas un nekļūst par pagātni. Romāna varoņiem pēc izbēgšanas no asinspirts nākas rēķināties ar šīs veiksmes sekām. Viņi cenšas tikt galā ar traumu, katrs meklējot savu ceļu. Tomēr var gadīties, ka pie tiem, kas no palikšanas starp dzīvajiem guvuši kādu labumu, slepkava atgriežas vēlreiz. Šis ir stāsts par krīzes pārvarēšanu ar skarbiem trillera elementiem.

Citāda Robertsa?

Romāns “Noķer mani, ja vari” ir atšķirīgs no vairākiem pēdējā laikā tulkotajiem N.Robertsas darbiem, kuros dominēja ne pārāk dziļa mīlas intriga un gandrīz nozīmīgākais notikums bija spoka parādīšanās vecas mājas pārbūves laikā. Grūti arī pateikt, vai tiešām Robertsa sākusi rakstīt atšķirīgi, jo viņai ir ļoti daudz darbu dažādās sērijās un virzienos.

Lai gan arī šo darbu nosacīti, bet tomēr, var pieskaitīt romantiskajiem detektīviem, te uzsvars tiek likts uz jau pieminēto izdzīvošanu pēc traģēdijas, nevis noziedznieka atrašanu (noziedznieka identitāte kļūst skaidra jau grāmatas 95. lappusē), un tas veido nedaudz atšķirīgu pagriezienu Robertsas darbu plūsmā.

Viņi izdzīvoja. Ko tālāk?

Romantisko romānu un romantisko detektīvu karaliene N. Robertsa vienu no saviem jaunākajiem darbiem nosaukusi “Shelter in Place” (Patvēruma vieta?). Savukārt, latviskajam tulkojumam dots nosaukums “Noķer mani, ja vari”, kas, manuprāt, nedaudz maina akcentu no psiholoģiskās uz fizisko izdzīvošanu, bēgot no slepkavas, kuru “nevar noķert” līdz romāna beigām, un tātad uz trillera elementiem.

Man būtiskāka tomēr šķiet romānā apskatītā savas vietas (patvēruma) meklējuma tēma fiziskā, ģeogrāfiskā un identitātes nozīmē. Šajā gadījumā par simbolisku patvērumu kļūst sala, uz kuras, no vienas puses, varoņi iegūst radošu brīvību, no otras – iespēju aizbēgt no biedējošās pagātnes.

Cilvēki līdzās

Protams, Robertsa nav iedomājama bez mīlestības un mīlas pāra. Rīds un Simona šaušanas laikā atrodas iepirkšanās centrā, abi izkļūst no tās sveikā, zaudējot sev tuvus cilvēkus, katrs citādi cenšas to pārciest, lai pēc vairākiem gadiem satiktos no jauna.

Lai gan esmu romantisko romānu fane, tomēr šajā gadījumā mani vairāk valdzina kopienas tēls, kuru amerikāņiem savā kultūrā lieliski padodas attēlot. Cilvēki, iespējams, būs kritiski, sarkastiski un neuzticēsies svešiniekam. Bet, ja būsi pieņemts par savējo, tad zini, ka grūtā brīdī vari rēķināties ar absolūtu kopienas lojalitāti un atbalstu.

Kas notiek pēc tam

Romāns aizsākas ar detalizētu traģiskā notikuma aprakstu no vairāku varoņu skatapunkta. Tomēr īstais stāsts sākas pēc tam. Jo būtiski ir nevis tas, kā mēs traumu iegūstam, bet tas, kā mēs to pārvaram.

Avots: Janas Veinbergas blogs: https://janaveinberga.wordpress.com/2018/05/17/ka-izdzivot-tiem-kas-izdzivoja-nora-robertsa-noker-mani-ja-vari/Noker mani_rekl

Deverilu sāga turpinās

marts 6, 2018 Komentēt

Šodien priecīga diena ir tiem lasītājiem, kas lasījuši Santas Montefjores Deverilu sāgas pirmo daļu “Mīlas un kara dziesma”, kurā iepazinās ar diezgan atšķirīgo Deverilu dzimtu: dzīvesgudro Kitiju, vieglprātīgo Sīliju, mūžīgo veiksminieku – Digbiju un daudzus citus, kuru kaislības, prieki un bēdas lika aizrautīgi lasīt lapu pēc lapas. Pie lasītājiem dodas otrs šīs īru sāgas romāns “Deverilu pils meitas”, kurš ir tikpat aizraujošs, kā pirmā daļa.

Romānā “Devrilu pils meitas” turpinās pirmajā daļā iepazīto varoņu likteņstāsti, daļa no tiem apraujas, daļa tiek ierauta piedzīvojumu virpulī, bet citi tiek parādīti ne visai labā gaismā, turklāt uzrodas jauni varoņi, kuri ir ne mazāk pievilcīgi. Lai arī pirmais pasaules karš ir beidzies un šķiet, ka pasaulē valda miers, ka viss lēnā garā nostājas. Tomēr tas viss izrādās ir  mānīga ilūzija, jo grāmatas varoņi vienu pēc otru pārdzīvo dažādus likteņa triecienus, kas tiem liek pieaugt, mainīties uz saprast, kas ir viņu patiesās vērtības. Viens pēc otra krīt noslēpumu plīvuri un atklājas Deverilu īstais gars. Santa Montefjore neļauj lasītājam atslābt ne mirkli, jo ik brīdi jādzīvo līdzi vienam vai otram varonim. Viņa prasmīgi aizved lasītāju uz visdažādākajām vietām pasaulē un noliek to dažādu notikumu epicentrā. Ja romāna pirmajā daļā priekšplānā bija Kitija Deverila, tad otrajā daļā lielāka uzmanība ir pievērsta viņas vieglprātīgajai māsīcai Sīlijai, kura pierāda, ka ir īstena Deverila un ka viņai piemīt īstens šīs dzimtas gars, par spītu visu priekšstatam par Sīliju kā krāšņu, bet vieglprātīgu tauriņu. Liktenis Sīlīju nežēlo un viņai nākas izciest vienu triecienu pēc otra, taču viņa iztur, jo ir īsta Deverila.

Grāmatā parādās vēl viena Deverila un tā vien šķiet, ka tieši viņai būs lemts lauzt Deverilu dzimtas lāstu. Aizvesta tālu prom no dzimtenes, viņa atgriežas, lai atrastu savas saknes. Taču viņa nav vienīgā, kas atgriežas, jo no tālienes dzimtajā ciemā atgriežas arī viņas māte un Kitijas mīļotais Džeks O’Līrijs. Viss liecina, ka šīs aizraujošās sāgās varoņus trešajā romānā gaida ne mazāk aizraujoši piedzīvojumi.

Teksts blogā sienakaudze.lvdeverilupilsmeitas_web

Smeldzes un mīlestības piesātināts lēni lasāms romāns

Oktobris 18, 2017 Komentēt

tuaizej_webKlēras Svotmenas (Clare Swatman) romāns “Pirms tu aizej” (Before You Go) ir smeldzīgs, bet niansēti skaists ceļojums divu cilvēku dzīves un mīlestības pēdās.

“Šis stāsts sākas no beigām. Tomēr beigas ir jauns sākums,” teikts romāna anotācijā. Tiesa, grāmata sākas brīdī, kad Zoī vīrs Eds iet bojā negadījumā. Viss turpmākais ir izmisīgi Zoī mēģinājumi pārrakstīt abu attiecību vēsturi ar mērķi atgriezt Edam dzīvību.

Bet varbūt romāns ir liela metafora un vēsta par atmiņām, kurās cenšamies saglabāt tikai labo un skaisto, tādēļ mums šķiet, ka esam mainījuši realitāti.

Vēlreiz dzīvot labāk

Diez ir daudz tādu cilvēku, kuri ne reizi nebūtu vēlējušies pagriezt laiku atpakaļ un izdzīvot vēlreiz dienu vai varbūt kādu svarīgu stundu, nepieļaut liktenīgās kļūdas, nepateikt slikto, ļauno, pateikt labo, aizmirst cīņu par savu taisnību, padarīt otru laimīgu.

Mēs tik bieži sāpinām otru, nedomājot, ka var nebūt citas iespējas atgādināt, ka viņu mīlam. Mēs tik bieži atliekam uz vēlāku laiku citiem sakāmos labos vārdus, prieku par kopā būšanu, laimi par to, ka mums dota iespēja dzīvot. Mēs tik bieži strīdamies par niekiem, mēģinot uzvarēt ikdienas sīko jautājumu kariņā, bet aizmirstot būtisko –kāpēc ar kādu esam kopā.

Tās ir pārdomas, ko raisa Klēras Svotmenas romāns. Viņa atgādina, ka, tērējot laiku nemīlestībai, strīdiem un ignorancei, mums var pietrūkt laika mīlestībai. Un tad var gadīties, ka būs jāatceras Blaumaņa slavenais citāts: “Kamdēļ gan ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu: izārdīt un adīt no jauna!”

Tieši šādu dāvanu – adīt neizdevušos kopdzīvi ar Edu no jauna – autore pasniedz savai varonei Zoī. Viņa arī cenšas – valdziņu pēc valdziņa, izdzīvojot vēlreiz nozīmīgās dienas savās un Eda attiecībās un cenšoties tajās ko mainīt. Tomēr Visuma grāmatā viņu gaitas ierakstītas tik pamatīgi, ka tas ir gandrīz neiespējami.

Lēni lasāma grāmata

Atzīstos – šo grāmatu es lasīju ļoti lēnām, katrā lasīšanas reizē sekojot Zoī tikai vienā viņas atgrieztās dzīves dienā. Lai gan sižets attīstās raiti, tas, manuprāt, nav viena vakara romāns, jo intensīvo, smeldzes piesātināto tekstu nav iespējams un arī vajadzīgs uzņemt lielās devās.

Debija

Biju pārsteigta, uzzinot, ka romāns “Pirms tu aizej” ir žurnālistes K.Svotmenas debija literatūrā. Jācer, ka “Pirms tu aizej” panākumi stimulēs viņas rakstnieces pašapziņu un iedvesmos jauniem darbiem. Domāju, ka lasītāji tos noteikti gaidīs.

Bet tagad, kad šī grāmata jau izlasīta, ejiet un pasakiet saviem mīļajiem visus labos vārdus, ko tik sen neesat viņiem teikuši.

Teksts Janas blogā

Grāmata

Sūzena Elizabete Filipsa “Mana spožākā zvaigzne” jeb stāsts par “kruto” Pelnrušķīti

Oktobris 6, 2017 1 komentārs

Sūzenas Elizabetes Filipsas romāns “Mana spožākā zvaigzne”, kuru pavisam nesen klajā laidis apgāds “Kontinents” noteikti ierindojams pie tiem sieviešu romāniem, kuros apspēlēts Pelnrušķītes stāsts. Tā teikt veca mūzika jaunās skaņās. Ja ne miljonais, tad noteikti simttūkstošais aranžējums. Un var jau smieties par pasakām, to naivumu, tomēr tas ir zinātniski pierādīts, ka ikvienas tautas pasaka nes sev līdzi būtiskus pirmkodus, mācības, kas iedarbojas uz ikvienu. Ne velti pasaku motīvi tik bieži tiek izmantoti reklāmās, kino industrijā, literatūrā, dramaturģijā un citur. Ja tā labi ieskatās, pat visskarbākajos trilleros, iespējams atrast kaut ko, kas raksturīgs pasakām. Un, ja tā godīgi, tas pats “Cietais rieksts”, nav nekas cits kā visparastākā varoņsāga. Daža laba latviešu tautas pasaka ir baisāka par baisāko trilleri. Var jau prezentēt sevi kā visskarbāko ciniķi, tomēr ikviens no mums kaut nedaudz tic brīnumam un pasakām.spozakazvaigzne_web

Manā skatījumā Filipsas grāmata “Mana spožākā zvaigzne” ir stāsts par veco labo Pelnrušķīti, kura gan ir ļoti labā fiziskajā formā un spēj uz lāpstiņām nolikt ne tikai kādu, kas sadomās nolaupīt viņas ķirbi, bet arī pašu princi, ja tās nemācēs uzvesties kā princim klājas. Romāna Galvenā varone Paipere Dava kā jau kārtīgai Pelnrušķītei pienākas ir bārene. Viņas māte gājusi bojā bumbas sprādzienā un viņu uzaudzinājis tēvs. Jāsaka gan ka tēvs kaut kādā mērā šajā literārajā darbā ir iemiesojies gan ļauno māsu, gan pamātes lomu, jo savā audzināšanā bijis visai skarbs un izaudzinājis Paiperi par ļoti spēcīgu sievieti, kura spēj aizstāvēt ne tikai sevi, bet arī citus. Raudāt, izrādīt emocijas šai Pelnrušķītei nav atļauts. Taču tajā pašā laikā viņai jāprot viss, ko prot jaunas sievietes. Par savu sapni – kļūt par detektīvi un turpināt tēva biznesu, viņai ir jāaizmirst. Tēvs to nemūžam nepieļaus. Līdz ar to ir piedzimusi sieviete, kas no vienas puses ir ļoti spēcīga, inteliģenta un arī pievilcīga, taču tajā pašā laikā mokās ar mazvērtības kompleksiem un nav pārliecināta, ka arī viņai var paveikties. Tikai pēc tēva nāves “krutajai” Pelnrušķītei ar lielām grūtībām izdodas atpirkt tēva detektīv-biroju no skaudīgās pamātes. Jo pamāte viņai ir, kā jau katrai kārtīgai Pelnrušķītei. Tas gan noved pie tā, ka Paiperei jābaidās par savu eksistenci. Un tad… Volā! Atnāk Labā Feja – bagātas, skaistas, inteliģentas klientes izskatā, kuras pasūtījums aizved mūsu Pelnrušķīti pie Prinča izbijuša futbola superzvaigznes Kūpera Greiema. Un šeit lūk sākas viņu deja, kuras laikā abi varoņi prastā valodā runājot “mērās ar krāniņiem”, cenšoties viens otram pierādīt, kurš te vada parādi. Protams, kā jau kārtīgā romānā šeit neiztikt bez nelabvēļiem un bīstamiem piedzīvojumiem, taču kad izskan pēdējās dejas taktis, atskan kāzu maršs un Pelnrušķīte ir dabūjusi savu Princi vai Princis Pelnrušķīti, tas atkarīgs no tā, kā lasītājs pats šo stāstu interpretē.

Manā skatījumā aizraujošs, viegls un izklaidējošs lasāmgabals, kas palīdz atslēgties no ikdienas. Nekādu dziļo jēgu tur nevajag meklēt, bet iespējams, ka arī tā sauktās stiprās sievietes saskatīs šajā “krutajā” Pelnrušķītē sevi un spēs noticēt, ka kaut kur mīt arī Princis, ar kuru iespējams izveidot līdzvērtīgas attiecības. Un… Reizēm vienkārši vajag pasapņot, pat ja šis sapnis nav garāks par 416 lpp.

Sienakaudze

Grāmata

%d bloggers like this: